Kādreizējā Ārlavas mācītāja Alberta Bērziņa māsas Maigas Lapiņas un pašreizējā šīs draudzes mācītāja Mārča Zeiferta mūžam ir krietns pusgadsimts pa vidu. Viņus acīmredzot kopā savedis pats Dievs. Ārlavas baznīcas remonta laikā Mārcis arkveida griestu un baznīcas torņa salaidumā atrada vēsturisku vīstokli, kuru 1949. gadā, no Ārlavas prom braukdams, tur bija atstājis mācītājs Alberts Bērziņš. Skolasbiedrenes Vitas Šēnbergas aizsūtītās „Talsu Vēstis” mudināja Maigas kundzi braukt šurp. Tā bija likteņa zīme atkal satikties ar savu bērnu dienu zemi un atmiņām.

Vēl rudens cīnījās ar vasaras siltumu, kad Talsos no tāliem ceļiem ieradās stalts, nedaudz iesirms vīrs. Viņa pareizajā, bagātajā latviešu valodā varēja just īpatnu akcentu. Reizēm viņš meklēja kādu piemirstu jēdzienu, reizēm lietoja kādu vecvārdu. Bet mūsu novada viesis bija Huberts Jēniks. Ārlavas, Valdemārpils Rojas draudžu mācītāja Jēnika jaunākais dēls, kurš kopā ar vecākiem no Latvijas repatriējās uz Vāciju 1939. gadā un mūsu valstī kopš tā laika nav bijis ne dienu, ne stundu. Viņam toreiz bija divpadsmit gadu...