Fragments no grāmatas „NO ĀRLAVAS LĪDZ ŅUJORKAI”
Vallija Jankevica (Gaujas apgāds, 1987), 91.-92.lpp.
Šinī, 1939. g. vasarā, mācītājs Jenichs atbrauc pēdējo reiz uz mūsu skolas dievkalpojumu. Viņam mēdza braukt līdz skolotāja Ansberga dēls Mārtiņš, bet šinī reizē viņa nebija. Kāds cits atveda mācītāju. Arī tiņģeriešu liela daļa bija prom uz Stendes dziesmu svētkiem un Jansons viņiem līdz par vadītāju. Mājās esam palikuši Elma, Aleksis un es. Elmai gadījusies nelaime. Kaķis pa lodziņu ielīdis pagrabā un apēdis pusdienai iegādāto gaļu. Mums ar Aleksi ir vistas. Tās man bija atvedusi māte un māsa. Labas dējējas. Iemanījušās paslepeni dēt kūtī saliktajās preču kastēs un turpat arī izperēt. Tad tikai atliek ko brīnīties, kad kādu dienu cāļu māte iznāk dienas gaismā, lepni kladzinādama, ar dzelteniem pūku kamoliņiem un prasa ēst. Bet šoreiz mums viena vista jāupurē pusdienām. To nokauj, kad mācītājs jau iebrauc sētā. Elma uzliek vistu sautēties vecajā skolas virtuvē.
Nav šodien visai daudz ļaužu. Trūkst arī koris Skumja noskaņa: mācītājs atvadās, bet baznīcēnu maz. Mēs ar mācītāju izstaigājamies pa dārzu. Alekša tēvs viņam bijis draugs. Toreiz viņš šad tad mēdzis pie Jankeviciem ēst pusdienas.
Toreiz, staigādami pa dārzu, vēl nezinājām, ka mūs visus gaida liktenīgas pārmaiņas, ne tikai tos vien, kas tagad repatriējās. Neko daudz nebiju interesējusies par politiku, tāpēc sekojošie notikumi mani pārsteidza.
Sekojot Hitlera aicinājumam, notiek vācu cilmes ļaužu repatriēšanās uz Vāciju. Aizbrauc mācītājs Jenichs ar savu ģimeni. Īvnieku Emmiņa bijusi izvadīt, jo viņa tikpat kā saderināta ar vienu no mācītāja dēliem. Viņa skumst. Mācītāja kundze šķiroties raudājusi.
Arī Ārlavas rajona ārsts Ulmanis repatriējas. Visur apbēdināju, asaras un neziņa, atstājot ierasto, nodrošināto dzīvi. Mēbeles, dzīves iekārta jāizputina. Kā būs tur, jaunajā vietā? Neviens nezina.
Ārlavā Jenicha vietā uz īsu laiku atnāk māc. Voitkus (tagad Austrālijā), bet pēc tam mācītājs Bērziņš. Viņš vēl jauns un neprecējies. Kluss un, liekas, grib ar ideālismu kalpot savam uzdevumam. Bērziņam nebija nedz zirga, nedz līnijdroškas. Braukāja ar divriteni. Tagad viņš jau sen miris.
Tiņģerē nomirst vecais Meikulis. Mūsu koris dzied kapos. Pēc tam ejam visi uz bēru namu. Izvada mācītājs Bērziņš. Viņš ir ari bērēs. Alkoholiskus dzērienus nelieto.
Šinī rudeni notiek arī kapu svētki Dumciema kapos. Sprediķo mācītājs Bērziņš. Dumciema kapos atdusas mans vecaistēvs ar vecomāti, tantes Edes vīrs un mana māsiņa, kas nomira ar skarlatīnu, skolā ejot. Aizbraucu ar riteni sakopt kapus un aiznest puķes. Svētdienā mēs, visi tiņģernieki ar kori esam kapos. Arī mana māmuliņa. Pēc dievkalpojuma esam visi lūgti Silmuižā pie bijušās Reisbergu Emmas pusdienās. Viņa precējusies ar Šēnbergu Eduardu. Šie cilvēki man pazīstami no 1913. - 1916.g., kad dzīvojām Biksiņos. Šēnbergu Edvards, toreiz jauns puisis, bija mani, sešus gadus vecu meitenīti, uzlūdzis dejot un noskūpstījis roku. Tas man bija liels pārdzīvojums.
Emma Šēnberga ir ļoti izskatīga un apsviedīga. Viņa sevišķi ievēro manu māti.
Pēc pusdienām spēlē mūziku, un mēs dejojam. Man pienāk Raita kundze un saka: „Jums jāizved mācītājs Bērziņš dejot." To nu es nevaru. Tad labāk izvedu savu vīru Aleksi. Lai Raita kundze dara to pati! Un viņa tiešām arī izved mācītāju.
