Raksts par mācītāju A. Bērziņu

Kādreizējā Ārlavas mācītāja Alberta Bērziņa māsas Maigas Lapiņas un pašreizējā šīs draudzes mācītāja Mārča Zeiferta mūžam ir krietns pusgadsimts pa vidu. Viņus acīmredzot kopā savedis pats Dievs. Ārlavas baznīcas remonta laikā Mārcis arkveida griestu un baznīcas torņa salaidumā atrada vēsturisku vīstokli, kuru 1949. gadā, no Ārlavas prom braukdams, tur bija atstājis mācītājs Alberts Bērziņš. Skolasbiedrenes Vitas Šēnbergas aizsūtītās „Talsu Vēstis” mudināja Maigas kundzi braukt šurp. Tā bija likteņa zīme atkal satikties ar savu bērnu dienu zemi un atmiņām.

Atkalredzēšanās, atmiņas… Nekas nav aizmirsts

Maija Brūvere, Talsu Vēstis 2004. gada 6. janvārī

Kādreizējā Ārlavas mācītāja Alberta Bērziņa māsas Maigas Lapiņas un pašreizējā šīs draudzes mācītāja Mārča Zeiferta mūžam ir krietns pusgadsimts pa vidu. Viņus acīmredzot kopā savedis pats Dievs. Ārlavas baznīcas remonta laikā Mārcis arkveida griestu un baznīcas torņa salaidumā atrada vēsturisku vīstokli, kuru 1949. gadā, no Ārlavas prom braukdams, tur bija atstājis mācītājs Alberts Bērziņš. Skolasbiedrenes Vitas Šēnbergas aizsūtītās „Talsu Vēstis” mudināja Maigas kundzi braukt šurp. Tā bija likteņa zīme atkal satikties ar savu bērnu dienu zemi un atmiņām.

— Kā jūtaties Šodien, sastapu­sies ar pagātni?

— Smaga, bet emocijām bagāta diena Mans Ārlavas periods ir drūms, lai gan ir arī tik ļoti daudz sirsnīgu noskaņu. Es teikšu, ka ne kur Latvijā nav tik daudz gaišu cil­vēku kā Talsu novadā. Jūs varat būt lepni, ka starp tādiem dzīvojat, un es esmu lepna, ka mans brālis bija šādā gaišā vidē par mācītāju. Tajā laiki ne visur Latvijā bija tik augsts vilnis kultūrā kā Talsos.

Mēs esam rīdzinieku ģimene, uz Ārlavu pie brāļa es, vecāki un māsa izbēgām, kad sākās karš. Mans brā­lis pēc ordinēšanas atnāca uz Ārla­vas, Rojas un Kaltenes draudzi, Ārlavā viņš stājās mācītāja Voitkus vie­tā, kurš aizbrauca uz Vāciju, bet, kad atgriezās, mans brālis bija jau priekšā. Toreiz draudze pat it kā sa­šķēlās divās daļās, vieni gribēja at­pakaļ Voitku, bet vairums tomēr bija par manu brāli, ļoti viņu aizstāvē­ja. Brālis jau daudz sprediķoja arī Valdemārpils, Talsu baznīcā, citur. Viņš bija ļoti draudzīgās attiecībās ar visiem Latvijas mācītājiem. Tajā laikā Kurzemes katlā bija izbēguši tik daudz inteliģentu cilvēku, un mans brālis viņus visus pulcināja pie baznīcas. Mārtiņš Vērdiņš, Harījs Misiņš, Harījs Sūna — kas tik pie mums neapgrozījās!

Piedzīvojām Mācītājmuižā, kas atra­dās ļoti tuvu baznīcai, un mans mācītāj māsas, pienākums bija iet uz visiem dievkalpojumiem. Protams, es kā bērns tur visu redzēju citādām acīm, gāju satikt savas draudzenes un draugus un ne vienmēr mani īpaši interesēja pats galvenais — ko brālis šajā dievkalpojumā runā.

— Kāpēc brālis aiziet no Ārla­vas? Ne jau ar vieglu sirdi paslēp­dams šo mantojumu…

— 1949. gadā viņš no Ārlavas aizgāja projām tāpēc, ka saprata — viņi apcietinās, jo viņš bija ļoti sais­tīts ar tā laika partizānu kustība. Brālis tika saukts uz čeku un pratināts, viņa labs draugs bija Dundagas mācītājs Grīvāns, un Dundagas me­žos mežabrāļu bija īpaši daudz. Manam vīram brālis vēlāk bija stāstījis, ka Ziemassvētku vakarā aizsietām acīm ticis vests uz mežu un bunku­ros noturējis svētku dievkalpojumus. Viņam bija ļoti cieša saite ar šo me­ža dzīvi. Atceros, ka pastāvīgi nāca sveši cilvēki un ka mēs viņiem de­vām ēdienu un apģērbus, nu, acīm­redzot taču, lai nestu uz mežu. At­ceros dzejnieci Ilzi Kalnāri, kura arī dzīvoja bunkurā.

Kaut gan es jau neko īpašu nevaru pastāstīt, jo mums ar brāli bija 17 gadu starpība un, bērns būdama, diži ko nesapratu. Alberts vispār no dzīves aizgāja ar daudz ko tādu, ko mes neviens nekad neuzzināsim, jo viņš bija ļoti noslēgts un kluss cil­vēks. Kad es viņam prasīju: „Ko tev čekā darīja?” viņš atbildēja: „Māsiņ, es tev to nekad nestāstīšu.” Es tikai zinu, ka divpadsmitos naktī bi­ja jāierodas čekā un no rīta viņi tika izlaisti.

1949. gadā viņš no Ārlavas devās uz Aizputi. Nokalpoja tur ne vairāk kā trīs gadus, tad tika apcietināts. Nesu viņam uz Rīgas Centrālcietu­mu paciņas. Lai Dievs nedod nevie­nam dzīvē tādas nest… No rīta aiz­gāju, visu dienu nostāvēju garā rin­dā, un tikai pret vakaru to paciņu pieņēma. Bet kavējuma zīmē skolai taču nevarēja rakstīt, ka nesu brālim uz cietumu paciņas. Pēc tam viņš bija pārsūtīšanas cietumā, un es atce­ros, ka mēs naktīs gājām skatīties, kas notiks tālāk. Neko jau nezinā­jām, jo vairāk par „paldies!” pēc pa­ciņas saņemšanas viņš uz papīra stū­rīša nedrīkstēja rakstīt. Tad paklīda baumas, ka viņus kādunakt pārsūtīs uz Krieviju. Stāvēja milzum daudz vagonu, suņu un apsargu, un mēs tur… Tā bija naiva doma, ka varētu viņu vēl satikt un iedot ko ēdamu līdzi. Nezinām jau, vai arī tieši tajā naktī aizveda.

No piespriestajiem astoņiem gadiem bija izcietis piecus, 1956. gadā, kad sākās Hruščova laiki, atgriezās mājās. Būt par mācītāju vairs ne­drīkstēja, tas tobrīd bija liegts, dzī­voja Rīgā pie radiem un strādāja «Somdarī» par noliktavas vadītāju, pēc tam par noliktavas darbinieku Veselības aizsardzības ministrijā.

— Bet pēc smagajiem likteņa si­tieniem viņš tomēr līdz mūža galam atkal bija mācītājs?

Kad varēja atgriezties mācītā­ja darbā, viņš kalpoja Liepājas Lu­tera baznīcā līdz astoņdesmitajiem
gadiem, kad mācītājmājā, kurā dzī­voja arī kāda veca sieviņa, iepriek­šējā mācītāja māte, izcēlās ugunsgrēks un brālis gāja bojā. Mana pārliecība ir, ka tā bija ļaunprātī­ga dedzināšana, kā toreiz baumoja,droši vien ar uguni bija misējies ve­cajam cilvēkam — vai nu sveces lie­sma ne tur iesprukusi, vai pagale no plīts izkritusi. Tas bija svētdie­nas rīts, brālis gatavojās iet uz diev­kalpojumu, pamanīja ugunsgrēku, skrēja un sauca, lai cilvēki glābjas, bet pats acīmredzot vēl iegāja dzī­voklī atpakaļ. Un tā no tvana gāzes viņš aizgāja bojā.

— Ko jūs varat teikt par šiem brīnišķīgajiem Mārča atradumiem Ārlavas baznīcā?

— Biju ļoti pārsteigta, par to la­sot. Esmu ļoti priecīga, ka tieši Mār­cis visu ir atradis. Tas ir bijis ļoti drosmīgs brāļa darbs. Viņu sauca un pratināja, un tomēr viņš to izdarīja. Lai paliktu liecības par tiem lai­kiem, atmiņas par draudzi. Viņš bija ļoti liels nacionālists, savas tautas patriots, ļoti mīlēja Tēvzemi, un vi­ņam tas bija ļoti svarīgi. Laicīgās dzīves brālim nebija, viņš visu sevi ziedoja mācītāja darbam un drau­dzei. Teicu jau, ka viņš bija noslēgts, un Mārcis ir atradis lielas vērtības, par kurām mēs neviens neko nezinājām. Un vēl ir daudz kas, ko nezi­nām, ko viņš darīja tajā laikā un varbūt arī vēlāk. Viņš bija cilvēks, kas visu ļoti turēja sevi, bet dros­mīgs gan, kas nekā nebaidījās.

Mācītājmuiža bija skaista, liela māja,

ar kādām 14 istabām, tur notika kora mēģinājumi, visādas jauniešu aktivitātes, ap to bija dārzs ar 200 ābelēm, kuras bija stādījis mācītājs Jenihs. Kara laikā mainījās armijās, kas tur nomitinājās, kādu laiku bija lazarete, nocirta ābeles un uzcēla kazarmas. Kad teica, ka ienāk sar­kanā armija, es skrēju uz Popervāles ceļa skatīties, kāda tā izskatās. Nu, un tad tā iebrauca muižā, kas atradās pie paša ceļa, ieraudzīja ka­zarmas, un nu mēs skaitījāmies tie lielākie ienaidnieki, kas te uzņēmu­ši vāciešus. Krievi pavēlēja viņus, barot —, ja ne, draudēja, ka mūs nošaušot, To, ka kāds vācietis būtu ēst prasījis, gan neatceros. Bet krievi ņēma, ko redzēja. Aplasīja pulk­steņus, mēs mājās palikām bez ne­viena, paņēma, visus apavus. Pie mums bija arī gūstekne ar bērnu, viņa savukārt uz kūtsaugšas slēpa vēl kādus trīs vai četrus krievu gūs­tekņus, jo pie mums bija drošs ob­jekts, pilns ar vāciešiem, kur ne­viens nemeklētu. Nezinu, vai brālis to zināja, vai tikai izlikās, ka nezi­na. Bet mūsu dzimtā visi bijām au­dzināti nevienu nenodot, lai arī tas būtu vislielākais ienaidnieks. Atce­roties to periodu, kad krievu armija ienāca, man vēl tagad tirpas skrien pa kauliem. Mācītājmuižā dzīvoja mīļā tantiņa Ženija Rozentāle, kas mācītājam gatavoja ēst, vadīja saimniecību, viņu uzpasēja, man vi­ņa bija tikpat kā otra māte, ļoti mīļš cilvēks. Viņa pie manas gulti­ņās lūgusi Dievu, lai es nepamostos tonakt tai mirklī, kad ielauzās krie­vi. Pat pa manu nakts skapīti vandī­jis, bet Ženijas tante visu laiku tu­pēja uz ceļiem lūgdamās. Lai notiek, kas notikdams, ka tik meiti­ņa nepamostas… Es to visu redzēju kā briesmīga sapni, tomēr nepamodusies.

Popervāles skolā pabeidzu septi­ņas klases, tad ģimene izlēma, ka mums jāiet prom, lai pret mani kā mācītāja māsu nebūtu represijas vi­dusskolā. Tālāk mācījos Rīgā, Fran­ču licejā. Bet nekur neesmu jutusies tik jauki, kā šai mazajā lauku skoli­ņā; lai tur bieži bija jāsēž ar cim­diem un jāsalst, tā sirdī palikusi vismīļākā. Izmācījos par ģeogrāfijas skolotāju, bet visu mūžu esmu trīcē­jusi par savu melno biogrāfiju. Viens brālis bija mācītājs, otrs — aizbraucis uz ārzemēm, dzīvoja Aus­trālijā, vecāki skaitījās kulaki.

Sirds nekad nebija mierīga

Savas drošības dēļ autobiogrāfijā nekad nerakstīju, ka man ir brāļi un, protams, šo negodīgo slēpšanos ār­kārtīgi pārdzīvoju. Jaunībā ļoti gri­bēju iet uz Juridisko fakultāti, bet nedrīkstēju taču par to ne sapņot, man vienmēr bija jāpatur prātā, kas es esmu. Turklāt tēvs šausmīgi neieredzēja komunistus un to nemaz ne­slēpa, par šīm lietām runāja pat ska­ļi uz ielas. Tēvam bija rūgta piere­dze. 1914. gadā viņš bija aizbraucis uz Krieviju, Dņepropetrovskā ir dzimu­ši abi mani brāļi — Alberts un Vol­demārs. Tēvs tur atvēra lielu apavu fabriku, kurā strādāja 400 cilvēku, un viņš skaitījās ļoti bagāts. Kad pie varas nāca komunisti, tēvs bija pir­mais, kuru iebāza Dņepropetrovskas cietumā. Toreiz jau nekādas tiesas nebija, šāva tik. Bet bijis kāds ļoti labs ebrejs, kas viņu izglābis, teicis, lai uz ātrāko braucot atpakaļ uz Latviju. Atceļā nomirusi mana Krie­vijā dzimusī māsiņa. Tā ka varētu teikt, ka brālim naids pret komunis­tiem bija jau ar mātes pienu iezīsts. Mani vecāki bija ļoti lieli nacionālis­ti. Bet toreiz jau gan neviens neuz­drošinājāmies iedomāties, ka kād­reiz varētu notikt tas, kas tagad no­ticis.

Kaut nu mani mīļie pa kādu maliņu redzētu, ka viņu ilgas ir piepildījušās!

Atceros, ka 49. gadā, braukdama no skolas ar mazbānīti, kas gāja no Stendes uz Roju, jau vagonā dzirdē­ju, ka manējie ir izvesti. Gāju uz mājām raudādama, bet pretī nāca mans labais gariņš Ženija un mieri­nāja, ka tā nav viss, ka manējie izbēguši un paslēpusies turpat blakus, kaimiņos. Divas reizes tik tikko izsprukām. Bet mamma, kura tobrīd dzīvoja starp Saldu un Kuldīgu, spe­ciāli ar zirdziņu brauca šurp, lai viņu izvestu kopā ar mums visiem. Pajū­gā paņēmusi vienu sievieti, tā teikusi, ka pagājušonakt mācītājs jau iz­vests. Mamma ienāca pie mums un saļima… Nu, tāda ir mana bērnība.

Kaut gan bērns ir bērns, un toreiz es varbūt to tik smagi neuzņēmu, kā tagad, visu atcerēdamās un jums stāstīdama. Lai kāda, bērnība ir un paliek mūža skaistākais laiks. Arī sāpes ir mīlestība.

Bet ne jūs, ne kāds cits nedrīkstat piedot to, kas ir nodarīts mūsu tautai!

Es ļoti pārdzīvoju, tagad daudz kur lasīdama, ka vajagot piedot, ka vajagot aizmirst. Tik ļoti daudz ir darīts pāri, ka mēs nedrīkstam iz­lemt, ka ar šodienu visu esam aiz­mirsuši. Es esmu pret to, ka manām mazmeitām par šo laiku neko nemā­ca, viņas zina tikai to, ko es stāstu. Taču viena mazmeita ir žurnāliste, un es viņu cenšos pārliecināt, ka ne­drīkst klusēt. Neticami šķita, ka nu, brīvās Latvijas laikos, ar Austrālijas brāli atkal varējām aizbraukt uz Ārlavu, paskatīties, kur viņš ticis lau­lāts, kur es esmu gājusi skolā. Vien­reiz, vēl padomju laikos, biju Talsos komandējumā pa savu arodbiedrī­bas līniju, un tad palūdzu, lai mani aizved uz Ārlavu, bet nevienam jau neteicu, kāpēc, kādas atmiņas man? ar šo vietu saistās. Mašīna palika uz ceļa, es klusiņām izstaigāju baznīcas apkārtni, muižu, kas toreiz jau bija pussagruvusi. Tik mīļu atmiņu man nav ne par vienu citu vietu. Vakar vēl izskatīju visas bērnu dienu foto­grāfijas. Ar mani taču vienā klasē mācījās, bet šo skolu gan nebeidza, arī bēgļu laikos te nokļuvusī Mudīte Šneidere.

— Vai ar mācītāju Mārci Zeifertu tagad tiekaties pirmoreiz?

— Jā! Paldies Vitai Šēnbergai, kas man atsūtīja to „Talsu Vestu” rakstu par Mārča atradumiem Ārlavas baznīcā. Izlasīju to ar ļoti lielu interesi. Visas brāļa grāmatas un sprediķus, kas palika pāri pēc ugunsgrēka Liepājā, es esmu atde­vusi baznīcas virsvaldei. Brālim bija ļoti skaistas bēres, tajās piedalījās daudz, kādi 40, mācītāju, viņu izva­dīja mācītājs Matulis, viņi bija ļoti labi draugi. Tā kā mūsu vecāki guļ Meža kapos, ar Liepāju nekas vairs nesaistījās, arī brāli atvedām uz tu­rieni. Bet man ir gandarījums, ka brāļa piemiņa mūžam paliks godā Ārlavas draudzē.