Raksts par mācītāju J. Jēniku
TĒVA MĀJAS PASAULĒ IR TIKAI VIENAS
Ilze Kārkluvalka „Talsu Vēstis”, 1994. gada 17. novembris
Vēl rudens cīnījās ar vasaras siltumu, kad Talsos no tāliem ceļiem ieradās stalts, nedaudz iesirms vīrs. Viņa pareizajā, bagātajā latviešu valodā varēja just īpatnu akcentu. Reizēm viņš meklēja kādu piemirstu jēdzienu, reizēm lietoja kādu vecvārdu. Bet mūsu novada viesis bija Huberts Jēniks. Ārlavas, Valdemārpils Rojas draudžu mācītāja Jēnika jaunākais dēls, kurš kopā ar vecākiem no Latvijas repatriējās uz Vāciju 1939. gadā un mūsu valstī kopš tā laika nav bijis ne dienu, ne stundu. Viņam toreiz bija divpadsmit gadu...
Vecākie ārlavieši, valdemārpilnieki un rojenieki labi atmin mācītāju Jēniku. To izjuta arī Huberts Jēniks, izbraukādams, izstaigādams tēva darba un savas bērnības takas, neapnicis runādamies ar satiktajiem ļaudīm, aizrautīgi interesēdamies par savas dzīves laiku Latvijā viņu skatījumā, ieklausīdamies un vērtēdams mūsu šodienu.
Jēniku ģimene iekārtojās Ārlavas mācītājmājā, kad tēvs un lielās saimes galva (ģimenē auga septiņas atvasītes) tika norīkots darbā šīs puses draudzēs. Māju bija projektējis un būvējis, dārzu un apkārtni iekārtojis iepriekšējais mācītājs Grīns. Viņu atrada komunistu piekritēju noslepkavotu ceļā uz kāda bērniņa kristībām. Huberts Jēniks atceras, ka tēvs, tai vietai garām dodamies, arvien apstājies un pielūdzis Dievu, noskaitot lūgšanu.
Arī Huberta mamma bija vāciete, un ģimenē runāja vācu valodā, valdīja vācisks gars. Bet tā nebija no apkārtējās vides norobežota savrupa pasaule. Mūsu viesis vēl tagad varēja raiti minēt daudzus no bērnības prātā palikušos krievu valodas vārdus, jo viņiem toreiz regulāri svaigas zivis piegādājis kāds krievs, pret kuru vecāki izturējušies ar cieņu un kura kolorītais tēls nav izgaisis no atmiņas vēl līdz šim brīdim. Lielā, plašā un sakoptā māja prasīja nemitīgas rūpes, tāpat dārzs un tuvējā apkārtne. Šos darbus pārzināja mamma, bet ne tikai izrīkoja, saimniekoja arī pati gan namā, gan virtuvē. Dārzs, stādīts gan praktiskumam, gan skaistumam un pavēnim, deva bagātu ražu, Lielais zaptes vārīšanas laiks bija ļoti svarīga lieta, un tad gan bērni, gan saimes ļaudis lasīja ogas, mizoja ābolus, sariktēja visu burkās un podos pagrabā, jo priekšā taču bija gara, gara ziema un ēdāju pie lielā galda – daudz. Grāmatās mācītāja atvases tika mācītas jau no mazām dienām mājās, un vēlāk visi tika sūtīti labās skolās. Mājās bija sakrāta tiem laikiem laba bibliotēka, un grāmatu nozīmi tēvs allaž lika savējiem nopietni pie sirds. Tēva teiciens bija arī: „Kas pārvalda valodas, ir bagāts!” Tā patiesīgums simtām reižu bērnu dzīves ceļos apstiprinājies. Visi jaunie Jēniki ir ar uzņēmību, neatlaidību un mantoto gaišo prātu dzīvē sasnieguši daudz. Huberts Jēniks tagad ir pensionēts veterinārijas zinātņu doktors, bijušais universitātes mācību spēks. Viņa ģimene dzīvo ērtā savrupmājā gleznainā vietā divu stundu brauciena attālumā no Vašingtonas.
Jēnika kungs ir redzējis daudzas zemes un valstis, un tomēr viņa mūžā sapnis kaut reizi atbraukt uz dzimto vietu Latvijā un pabūt savas bērnības mājās ir bijis neizdzēšams. Satikšanās, protams, bija smaga, jo atmiņā mājas ar skaistajiem apstādījumiem, dārzu, upes ieloku, sēru vītoliem dīķmalā bija saglabājušās tādas, kādas viņi tās atstāja. Tagad drupu kaudzēs, aizlaistajā postažā, kas ir gan laika zoba, gan cilvēku radīta, var tikai sazīmēt seno dienu godību. Un Jēnika kungs var arī uzzīmēt precīzi pēc atmiņas ēkas un dārza arhitektonisko plānojumu, neaizmirstot ne krizdoļu krūmus, ne upeņu cerus, ne sēru vītola augšanas vietu (nekur citur pasaulē viņš neesot sastapis Latvijas īpatnos sēru vītolus).
Ciemiņš pabija gan Rojā, gan apskatīja Valdemārpils, Rojas un Ārlavas baznīcas. Sakopa mācītāja Grīna kapu Ārlavas kapsētā. Viņš, šis izglītotais vīrs, ar ārkārtīgi lielu pietāti un aizrautību staigāja, pētīja, taujāja. Un viss viņu interesēja, un visam viņš pievērsa nopietnu uzmanību. Pāri okeānam ciemiņš bija atvedis līdzi arī sava tēva amata piederumu – sudraba krustu ar ķēdi, lai atdotu Ārlavas draudzes vadībai. Un tomēr šīs relikvijas ceļoja atpakaļ, jo Jēnika kungam nebija radusies droša pārliecība, ka Ārlavas baznīcā ir pienācis laiks tās atdot glabāšanā. Rojas muzejā Huberts Jēniks pārējo eksponātu vidū ieraudzīja Amerikas latviešu sabiedrībā cienīta vira Dambekalna kunga vecāku bildi... Mums sarunājoties, stāstīja par viņa dzīves gaitām pēc repatriācijas uz Vāciju, Jēnika kungs īpaši lūdza, ja tas publikācijā iespējams, pieminēt kādu faktu: kara laikā, būdams amerikāņu gūstekņu nometnē, pēkšņi lēģera virtuvē sastapis divus latviešu puišus. Tie pienākuši un draudzīgi uzrunājuši viņu, teikdami: „Tavs tēvs bija mūsu draudzes gans!” Tas noticis 1945. gada aprīlī pie Elbas upes. Dzīvē viss ir iespējams, un Jēnika kungs ļoti lūdza, ja gadījumā šie divi, toreiz zaļi jaunieši, tagad izlasītu šis rindiņas avizē, lai noteikti, noteikti par sevi dod kādu ziņu.
Uz Rīgu, tālāk Franciju un citām zemēm veda Huberta Jēnika kunga ceļojuma tālākais maršruts. Mums, viņu te satikušajiem, ir palicis jauks priekšstats par šo interesanto, gaišo vīru. Un jau uz Valdemārpili, mājām, kurās apmetās uzņēmīgais ceļotājs, ir atnākusi pirmā vēstule no okeāna viņa krasta:
„Mīļā Kārkluvalkas kundze! Gribu Jums pateikties par Jūsu viesmīlību. Ja Jūs man prasāt, kur man vislabāk patika, tā atbilde ir: K. Valdemāra iela 24. Negribu aizmirst to garšīgo ēdienu – tās valgās sēnes tīrā sviestā un tos dzeltenos kartupeļus! To valgano saldskābmaizi. Mana māsa Liza saka vienmēr: Amerika ir nabadzīga zeme – nav labas maizes...
Rīgā, viesnīca „Rīdzene”, es iepazinos ar Dagni Ulmani. Prezidents K. Ulmanis bija viņas onkulis. Ulmanis bija neprecējies, bet viņam bija ļoti izskatīga draudzene, kura mira ar tuberkulozi (par to vēstures grāmatas nerunā!). Pavadījām vienu dienu Jelgava, bijām viņa dzimtajā vietā Bērzē, skola, viņa izvēlētajā atdusas vieta Bērzes kapsētā. Misters Anlejs (Ulmaņa kundzes vīrs – I. K.) un es piedāvājām
1000 dolāru, lai Ulmaņa veco skolu nokrāsotu. Atbilde bija: „Par to naudu mēs nevaram darbu izdarīt”. Pie tā tas palika. Kad stāstīju to piedzīvojumu maniem amerikāņu draugiem, tie smējās un sacīja, ka par to naudu mēs aizbrauksim uz Latviju un nokrāsosim to mazo skolu. Tātad neesiet pārsteigti, ka vienā jaukā dienā mēs klauvēsim pie Jūsu durvīm un es parādīšos ar pindzeli un krāsu podu. Vēlreiz – mīļš paldies. Visu labu, galvenais – veselību. Jūsu – Hubert Jehnich, Ārlavas –Valdemārpils un Rojas mācītāja jaunākais dēls.”
