Ārlavas evaņģēliski luteriskā draudze

Jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm. Lk 2:30–31

Nereti kāda lieta mums var atrasties teju līdzās, tomēr mūsu skatam tā palikusi apslēpta. Kāpēc gan tā? Iemesli tam var būt dažādi – informācijas pārsātinājums un aizņemtība ikdienā, līdzšinējā pieredze par to, kā vispār skatāmies uz lietām pasaulē, un paradumu spēks. Par iemeslu var kļūt vienkārši nevērība vai ikdienas nogurums, un pat egoisms, jo taču vispirms mēs vēlamies selektīvi saskatīt to, kas mums pašiem šķiet nozīmīgs. Daudzi komponenti var noteikt cilvēka uztveres spējas un ierobežojumus. Klāt ir nākusi pieaugošā nestabilitāte un karu nomācošais ieļaunojums pasaulē. Ir mainījusies cilvēka uztvere, perspektīvas, prioritātes…

Strauji mainīgajā pasaulē, kur ziņu patiesumu nepieciešams pārbaudīt vismaz divreiz un kur dienas beigās sākam aizmirst notikumus, kas norisinājušies no rīta, būtiskais var palikt nepamanīts, neievērots vai pat nepazināti atbīdīts dzīves perifērijā. Kāpēc mēs izvēlamies kaut ko neievērot, nepamanīt vai nepiešķiram kaut kam pienācīgu uzmanību? Ko labu var sagaidīt no pasaules, ja bērna uztvere bērnībā tikusi traumēta no dažādiem apkārtējas vides un sabiedrības ieļaunojumiem? Tie ir būtiski Adventa jautājumi, lai sagaidītu Ziemsvētkus un lai mūsu redzēšanas un uztveres ierobežojumi nebūtu nolemti neveiksmēm vai pārpratumiem.

Sirmā un dzīvi pieredzējušā Simeāna sacītie vārdi templī, kad viņam radās iespēja sastapt Kristus bērniņu – „Manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm” – atklāj, ka dzīve var iegūt negaidītu plašumu un dziļumu, ja atveram acis plašāk. Vai tas nav veids, kā Svētie Raksti paskaidro to, ko mūsdienās būtu jāsaprot ar vārdu „pestīšana”? Šajā bērnā Simeāns ieraudzīja savas dvēseles Glābēju un kļuva par aculiecinieku lielam un nozīmīgam notikumam, kas tālu pārsniedza viņa paša individuālo pieredzi.

Lai šis Advents mums dod iespēju ap sevi izslēgt ne tikai nevajadzīgo un lieko, bet arī ļauj pacelt acis pāri pasaules trokšņiem un postošā nemiera. Kā spēsim ieraudzīt pašu būtiskāko, jēgu iegūs ne tikai paša dzīve, bet dvēseles mieru varēsim sniegt cilvēkiem ap mums, un tieši tik tālu, cik paši būsim bijuši gatavi redzēt un saprast Kristus bērna vēsti. Lai tā ieejam šajā Adventā, – ar atvērtu skatu un sirdi!

Publicēts 02|12|2023

Mārcis Zeiferts
Mācītājs

AKTUALITĀTES