Baltvāciešu ģimenes Ārlavā atrod savas ciltsmātes kapavietu

Aizvadītajā sestdienā, kad Ārlavā spīdēja spoža jūlija saule un pūta rietenis, pa savām senču pēdām – bijušo Ārlavas mācītāju Kārļa Fridriha Jēkaba Hūgenbergera (1814-1851) un Kārļa Gideona Urbāna (1851-1891) darbības vietām – pastaigājās un savā dzimtas vēsturē kavējās divas baltvāciešu ģimenes.

Mārcis Zeiferts, 2007. gada 14. jūlijā

Aizvadītajā sestdienā, kad Ārlavā spīdēja spoža jūlija saule un pūta rietenis, pa savām senču pēdām – bijušo Ārlavas mācītāju Kārļa Fridriha Jēkaba Hūgenbergera (1814-1851) un Kārļa Gideona Urbāna (1851-1891) darbības vietām – pastaigājās un savā dzimtas vēsturē kavējās divas baltvāciešu ģimenes.

Ulrihs Hentcelts (Hentzelt) ar dzīvesbiedri Mariju Luīzi Hentcelti un Dītrihs Klocs (Clotz) ar dzīvesbiedri Lore Klocs Latvijā viesojas ne pirmo reizi. Abi kungi savas aktīvās dzīves laikā kalpojuši kā mācītāji, pirmais no tiem līdzdarbojas vēl šodien baltvācu biedrībā, kā arī kopā ar savām dzīvesbiedrēm cenšas atbalstīt draudžu diakonijas darbu. Taču šoreiz kā vienu no saviem ceļojuma mērķiem viņi bija izvēlējušies arī Ārlavu, kā pēdējo savu apstāšanos vietu Latvijas un Igaunijas apmeklējumā.

No kreisās: Marie-Luise Hentzelt, Ulrich Hentzelt, Lore Clotz (dz.Hentzelt), Dietrich Clotz pie Ārlavas baznīcas 2007.gada 14. jūlijā.

Pie baznīcas bija norunāta tikšanās ar prāvestu Mārci Zeifertu, kas ciemiņiem atvēra baznīcas durvis un pastāstīja par Ārlavas draudzes dzīvi tagadnē. Viņu ierašanās Ārlavā nozīmēja daudz, jo mācītāja un latviešu valodas attīstības veicinātāja – valodnieka K. Hūgenbergera vārds ir kļuvis pazīstams tālu pāri draudzes robežām, un katrs atgādinājums par to šodien ir nozīmes pilns. Vēl pagājušo gadu, atceroties Ārlavas pagasta skolotājus un kultūras darbiniekus, draudze atklāja piemiņas plāksni, un viens no vārdiem tajā bija K. Hūgenbergera. Savukārt mācītājs K. Urbāns Ārlavā nokalpojis vienas paaudzes garumā – 40 gadus! Viņa laikā baznīca piedzīvo tik lielu draudzes locekļu pieaugumu, ka lemts par baznīcas paplašināšanas darbu uzsākšanu, un dievnams pēc sava apjoma iegūst tādu izskatu, kādu mēs to redzam šodien. Arī viņa dēls Ernsts Aleksandrs Urbāns kādu īsu laika sprīdi Ārlavas draudzē kalpoja kā asistents līdz kļuva par mācītāju Aizputē.

Pavisam negaidīti, pastaigājoties pa veco Ārlavas kapsētu, ciemiņi kādā metāla kapa krustā sazīmēja savas ciltsmātes vārdu, kuras dēls bija mācītājs K. Urbāns.  Uz krusta skaidri varēja izlasīt viņas dzimšanas un nāves gadskaitļus no 18./19.gs., kā arī Bībeles tekstu. Par šo atradumu viņi stāstīs vēl savās mājās Vācijā un atminēsies par šo tikšanos Ziemeļkurzemē, kur reiz bija pulsējusi viņu dzimtas vēsture.

Šādas tikšanās iemāca daudz un bagātina savstarpēji. Viena no atziņām ir tā, ka mums ir daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Šis laiks mums dots, lai pārkāptu pāri aizspriedumiem  un nezināšanas plaisām. Cik nogurdinoši ir dažkārt stāstīt par savu vēsturi ar Latviju nesaistītiem cilvēkiem, ka mums pašiem ir sava – latviešu valoda un ka mēs nerunājam krieviski. Baltvāciešiem par to lieku reizi nav jāstāsta un viņiem mūsu vēsture ir zināma, tik bieži mūs saprotot no pusvārdiem. Nebūtu pareizi viņu pienesumu vēstures gaitā vērtēt kā negatīvu, lai arī spriedze, nenoliegsim, daudzos politiski-nacionālos jautājumos aizvadītajos gadsimtos ir pastāvējusi. Te nav jautājuma par to, cik vieni vai otri ir cietuši pāri darītās netaisnības dēļ, jo šādu stāstu ir nesaskaitāmi kā latviešiem, tā arī baltvāciešiem. Šodien mēs varam apbrīnot baltvāciešu gatavību atjaunot iznīcinātās garīgās un kultūrvēsturiskās vērtības. Par to liecina viņu nepārtrauktā un dziļā interese par baznīcu un sabiedrību Latvijā.

Übersetzung Johannes Baumann, Svētdienas Rīts, Ausgabe Nr. 26 (1711) vom 21. Juli 2007