Atkalredzēšanās, atmiņas… Nekas nav aizmirsts
— Kā jūtaties Šodien, sastapusies ar pagātni?
— Smaga, bet emocijām bagāta diena Mans Ārlavas periods ir drūms, lai gan ir arī tik ļoti daudz sirsnīgu noskaņu. Es teikšu, ka ne kur Latvijā nav tik daudz gaišu cilvēku kā Talsu novadā. Jūs varat būt lepni, ka starp tādiem dzīvojat, un es esmu lepna, ka mans brālis bija šādā gaišā vidē par mācītāju. Tajā laiki ne visur Latvijā bija tik augsts vilnis kultūrā kā Talsos.
Mēs esam rīdzinieku ģimene, uz Ārlavu pie brāļa es, vecāki un māsa izbēgām, kad sākās karš. Mans brālis pēc ordinēšanas atnāca uz Ārlavas, Rojas un Kaltenes draudzi, Ārlavā viņš stājās mācītāja Voitkus vietā, kurš aizbrauca uz Vāciju, bet, kad atgriezās, mans brālis bija jau priekšā. Toreiz draudze pat it kā sašķēlās divās daļās, vieni gribēja atpakaļ Voitku, bet vairums tomēr bija par manu brāli, ļoti viņu aizstāvēja. Brālis jau daudz sprediķoja arī Valdemārpils, Talsu baznīcā, citur. Viņš bija ļoti draudzīgās attiecībās ar visiem Latvijas mācītājiem. Tajā laikā Kurzemes katlā bija izbēguši tik daudz inteliģentu cilvēku, un mans brālis viņus visus pulcināja pie baznīcas. Mārtiņš Vērdiņš, Harījs Misiņš, Harījs Sūna — kas tik pie mums neapgrozījās!
Piedzīvojām Mācītājmuižā, kas atradās ļoti tuvu baznīcai, un mans mācītāj māsas, pienākums bija iet uz visiem dievkalpojumiem. Protams, es kā bērns tur visu redzēju citādām acīm, gāju satikt savas draudzenes un draugus un ne vienmēr mani īpaši interesēja pats galvenais — ko brālis šajā dievkalpojumā runā.
— Kāpēc brālis aiziet no Ārlavas? Ne jau ar vieglu sirdi paslēpdams šo mantojumu…
— 1949. gadā viņš no Ārlavas aizgāja projām tāpēc, ka saprata — viņi apcietinās, jo viņš bija ļoti saistīts ar tā laika partizānu kustība. Brālis tika saukts uz čeku un pratināts, viņa labs draugs bija Dundagas mācītājs Grīvāns, un Dundagas mežos mežabrāļu bija īpaši daudz. Manam vīram brālis vēlāk bija stāstījis, ka Ziemassvētku vakarā aizsietām acīm ticis vests uz mežu un bunkuros noturējis svētku dievkalpojumus. Viņam bija ļoti cieša saite ar šo meža dzīvi. Atceros, ka pastāvīgi nāca sveši cilvēki un ka mēs viņiem devām ēdienu un apģērbus, nu, acīmredzot taču, lai nestu uz mežu. Atceros dzejnieci Ilzi Kalnāri, kura arī dzīvoja bunkurā.
Kaut gan es jau neko īpašu nevaru pastāstīt, jo mums ar brāli bija 17 gadu starpība un, bērns būdama, diži ko nesapratu. Alberts vispār no dzīves aizgāja ar daudz ko tādu, ko mes neviens nekad neuzzināsim, jo viņš bija ļoti noslēgts un kluss cilvēks. Kad es viņam prasīju: „Ko tev čekā darīja?” viņš atbildēja: „Māsiņ, es tev to nekad nestāstīšu.” Es tikai zinu, ka divpadsmitos naktī bija jāierodas čekā un no rīta viņi tika izlaisti.
1949. gadā viņš no Ārlavas devās uz Aizputi. Nokalpoja tur ne vairāk kā trīs gadus, tad tika apcietināts. Nesu viņam uz Rīgas Centrālcietumu paciņas. Lai Dievs nedod nevienam dzīvē tādas nest… No rīta aizgāju, visu dienu nostāvēju garā rindā, un tikai pret vakaru to paciņu pieņēma. Bet kavējuma zīmē skolai taču nevarēja rakstīt, ka nesu brālim uz cietumu paciņas. Pēc tam viņš bija pārsūtīšanas cietumā, un es atceros, ka mēs naktīs gājām skatīties, kas notiks tālāk. Neko jau nezinājām, jo vairāk par „paldies!” pēc paciņas saņemšanas viņš uz papīra stūrīša nedrīkstēja rakstīt. Tad paklīda baumas, ka viņus kādunakt pārsūtīs uz Krieviju. Stāvēja milzum daudz vagonu, suņu un apsargu, un mēs tur… Tā bija naiva doma, ka varētu viņu vēl satikt un iedot ko ēdamu līdzi. Nezinām jau, vai arī tieši tajā naktī aizveda.
No piespriestajiem astoņiem gadiem bija izcietis piecus, 1956. gadā, kad sākās Hruščova laiki, atgriezās mājās. Būt par mācītāju vairs nedrīkstēja, tas tobrīd bija liegts, dzīvoja Rīgā pie radiem un strādāja «Somdarī» par noliktavas vadītāju, pēc tam par noliktavas darbinieku Veselības aizsardzības ministrijā.
— Bet pēc smagajiem likteņa sitieniem viņš tomēr līdz mūža galam atkal bija mācītājs?
Kad varēja atgriezties mācītāja darbā, viņš kalpoja Liepājas Lutera baznīcā līdz astoņdesmitajiem
gadiem, kad mācītājmājā, kurā dzīvoja arī kāda veca sieviņa, iepriekšējā mācītāja māte, izcēlās ugunsgrēks un brālis gāja bojā. Mana pārliecība ir, ka tā bija ļaunprātīga dedzināšana, kā toreiz baumoja,droši vien ar uguni bija misējies vecajam cilvēkam — vai nu sveces liesma ne tur iesprukusi, vai pagale no plīts izkritusi. Tas bija svētdienas rīts, brālis gatavojās iet uz dievkalpojumu, pamanīja ugunsgrēku, skrēja un sauca, lai cilvēki glābjas, bet pats acīmredzot vēl iegāja dzīvoklī atpakaļ. Un tā no tvana gāzes viņš aizgāja bojā.
— Ko jūs varat teikt par šiem brīnišķīgajiem Mārča atradumiem Ārlavas baznīcā?
— Biju ļoti pārsteigta, par to lasot. Esmu ļoti priecīga, ka tieši Mārcis visu ir atradis. Tas ir bijis ļoti drosmīgs brāļa darbs. Viņu sauca un pratināja, un tomēr viņš to izdarīja. Lai paliktu liecības par tiem laikiem, atmiņas par draudzi. Viņš bija ļoti liels nacionālists, savas tautas patriots, ļoti mīlēja Tēvzemi, un viņam tas bija ļoti svarīgi. Laicīgās dzīves brālim nebija, viņš visu sevi ziedoja mācītāja darbam un draudzei. Teicu jau, ka viņš bija noslēgts, un Mārcis ir atradis lielas vērtības, par kurām mēs neviens neko nezinājām. Un vēl ir daudz kas, ko nezinām, ko viņš darīja tajā laikā un varbūt arī vēlāk. Viņš bija cilvēks, kas visu ļoti turēja sevi, bet drosmīgs gan, kas nekā nebaidījās.
Mācītājmuiža bija skaista, liela māja,
ar kādām 14 istabām, tur notika kora mēģinājumi, visādas jauniešu aktivitātes, ap to bija dārzs ar 200 ābelēm, kuras bija stādījis mācītājs Jenihs. Kara laikā mainījās armijās, kas tur nomitinājās, kādu laiku bija lazarete, nocirta ābeles un uzcēla kazarmas. Kad teica, ka ienāk sarkanā armija, es skrēju uz Popervāles ceļa skatīties, kāda tā izskatās. Nu, un tad tā iebrauca muižā, kas atradās pie paša ceļa, ieraudzīja kazarmas, un nu mēs skaitījāmies tie lielākie ienaidnieki, kas te uzņēmuši vāciešus. Krievi pavēlēja viņus, barot —, ja ne, draudēja, ka mūs nošaušot, To, ka kāds vācietis būtu ēst prasījis, gan neatceros. Bet krievi ņēma, ko redzēja. Aplasīja pulksteņus, mēs mājās palikām bez neviena, paņēma, visus apavus. Pie mums bija arī gūstekne ar bērnu, viņa savukārt uz kūtsaugšas slēpa vēl kādus trīs vai četrus krievu gūstekņus, jo pie mums bija drošs objekts, pilns ar vāciešiem, kur neviens nemeklētu. Nezinu, vai brālis to zināja, vai tikai izlikās, ka nezina. Bet mūsu dzimtā visi bijām audzināti nevienu nenodot, lai arī tas būtu vislielākais ienaidnieks. Atceroties to periodu, kad krievu armija ienāca, man vēl tagad tirpas skrien pa kauliem. Mācītājmuižā dzīvoja mīļā tantiņa Ženija Rozentāle, kas mācītājam gatavoja ēst, vadīja saimniecību, viņu uzpasēja, man viņa bija tikpat kā otra māte, ļoti mīļš cilvēks. Viņa pie manas gultiņās lūgusi Dievu, lai es nepamostos tonakt tai mirklī, kad ielauzās krievi. Pat pa manu nakts skapīti vandījis, bet Ženijas tante visu laiku tupēja uz ceļiem lūgdamās. Lai notiek, kas notikdams, ka tik meitiņa nepamostas… Es to visu redzēju kā briesmīga sapni, tomēr nepamodusies.
Popervāles skolā pabeidzu septiņas klases, tad ģimene izlēma, ka mums jāiet prom, lai pret mani kā mācītāja māsu nebūtu represijas vidusskolā. Tālāk mācījos Rīgā, Franču licejā. Bet nekur neesmu jutusies tik jauki, kā šai mazajā lauku skoliņā; lai tur bieži bija jāsēž ar cimdiem un jāsalst, tā sirdī palikusi vismīļākā. Izmācījos par ģeogrāfijas skolotāju, bet visu mūžu esmu trīcējusi par savu melno biogrāfiju. Viens brālis bija mācītājs, otrs — aizbraucis uz ārzemēm, dzīvoja Austrālijā, vecāki skaitījās kulaki.
Sirds nekad nebija mierīga
Savas drošības dēļ autobiogrāfijā nekad nerakstīju, ka man ir brāļi un, protams, šo negodīgo slēpšanos ārkārtīgi pārdzīvoju. Jaunībā ļoti gribēju iet uz Juridisko fakultāti, bet nedrīkstēju taču par to ne sapņot, man vienmēr bija jāpatur prātā, kas es esmu. Turklāt tēvs šausmīgi neieredzēja komunistus un to nemaz neslēpa, par šīm lietām runāja pat skaļi uz ielas. Tēvam bija rūgta pieredze. 1914. gadā viņš bija aizbraucis uz Krieviju, Dņepropetrovskā ir dzimuši abi mani brāļi — Alberts un Voldemārs. Tēvs tur atvēra lielu apavu fabriku, kurā strādāja 400 cilvēku, un viņš skaitījās ļoti bagāts. Kad pie varas nāca komunisti, tēvs bija pirmais, kuru iebāza Dņepropetrovskas cietumā. Toreiz jau nekādas tiesas nebija, šāva tik. Bet bijis kāds ļoti labs ebrejs, kas viņu izglābis, teicis, lai uz ātrāko braucot atpakaļ uz Latviju. Atceļā nomirusi mana Krievijā dzimusī māsiņa. Tā ka varētu teikt, ka brālim naids pret komunistiem bija jau ar mātes pienu iezīsts. Mani vecāki bija ļoti lieli nacionālisti. Bet toreiz jau gan neviens neuzdrošinājāmies iedomāties, ka kādreiz varētu notikt tas, kas tagad noticis.
Kaut nu mani mīļie pa kādu maliņu redzētu, ka viņu ilgas ir piepildījušās!
Atceros, ka 49. gadā, braukdama no skolas ar mazbānīti, kas gāja no Stendes uz Roju, jau vagonā dzirdēju, ka manējie ir izvesti. Gāju uz mājām raudādama, bet pretī nāca mans labais gariņš Ženija un mierināja, ka tā nav viss, ka manējie izbēguši un paslēpusies turpat blakus, kaimiņos. Divas reizes tik tikko izsprukām. Bet mamma, kura tobrīd dzīvoja starp Saldu un Kuldīgu, speciāli ar zirdziņu brauca šurp, lai viņu izvestu kopā ar mums visiem. Pajūgā paņēmusi vienu sievieti, tā teikusi, ka pagājušonakt mācītājs jau izvests. Mamma ienāca pie mums un saļima… Nu, tāda ir mana bērnība.
Kaut gan bērns ir bērns, un toreiz es varbūt to tik smagi neuzņēmu, kā tagad, visu atcerēdamās un jums stāstīdama. Lai kāda, bērnība ir un paliek mūža skaistākais laiks. Arī sāpes ir mīlestība.
Bet ne jūs, ne kāds cits nedrīkstat piedot to, kas ir nodarīts mūsu tautai!
Es ļoti pārdzīvoju, tagad daudz kur lasīdama, ka vajagot piedot, ka vajagot aizmirst. Tik ļoti daudz ir darīts pāri, ka mēs nedrīkstam izlemt, ka ar šodienu visu esam aizmirsuši. Es esmu pret to, ka manām mazmeitām par šo laiku neko nemāca, viņas zina tikai to, ko es stāstu. Taču viena mazmeita ir žurnāliste, un es viņu cenšos pārliecināt, ka nedrīkst klusēt. Neticami šķita, ka nu, brīvās Latvijas laikos, ar Austrālijas brāli atkal varējām aizbraukt uz Ārlavu, paskatīties, kur viņš ticis laulāts, kur es esmu gājusi skolā. Vienreiz, vēl padomju laikos, biju Talsos komandējumā pa savu arodbiedrības līniju, un tad palūdzu, lai mani aizved uz Ārlavu, bet nevienam jau neteicu, kāpēc, kādas atmiņas man? ar šo vietu saistās. Mašīna palika uz ceļa, es klusiņām izstaigāju baznīcas apkārtni, muižu, kas toreiz jau bija pussagruvusi. Tik mīļu atmiņu man nav ne par vienu citu vietu. Vakar vēl izskatīju visas bērnu dienu fotogrāfijas. Ar mani taču vienā klasē mācījās, bet šo skolu gan nebeidza, arī bēgļu laikos te nokļuvusī Mudīte Šneidere.
— Vai ar mācītāju Mārci Zeifertu tagad tiekaties pirmoreiz?
— Jā! Paldies Vitai Šēnbergai, kas man atsūtīja to „Talsu Vestu” rakstu par Mārča atradumiem Ārlavas baznīcā. Izlasīju to ar ļoti lielu interesi. Visas brāļa grāmatas un sprediķus, kas palika pāri pēc ugunsgrēka Liepājā, es esmu atdevusi baznīcas virsvaldei. Brālim bija ļoti skaistas bēres, tajās piedalījās daudz, kādi 40, mācītāju, viņu izvadīja mācītājs Matulis, viņi bija ļoti labi draugi. Tā kā mūsu vecāki guļ Meža kapos, ar Liepāju nekas vairs nesaistījās, arī brāli atvedām uz turieni. Bet man ir gandarījums, ka brāļa piemiņa mūžam paliks godā Ārlavas draudzē.
Maija Brūvere, Talsu Vēstis 2004. gada 6. janvārī