Pēdējā atgriešanās. Aina Zemdega 1924-2006

Pā­vils Va­sariņš, 
„Latvija Amerikā”, 2006. gada 7. oktobris
Daiņa Kārkluvalka foto

Šī ga­da 4. ap­rī­lī sa­vu ze­mes dzī­vi bei­dza dzej­nie­ce un mūzikas skolotāja Ai­na Zem­de­ga. Vi­ņa vēlējās sa­vu pēdējo at­du­sas vie­tu at­rast ģi­me­nes kapos pie Ār­la­vas baz­nī­cas, ne­tā­lu no vi­ņas bēr­nī­bas un jau­nī­bas dzī­ves vie­tas - Lu­bes dzir­na­vām.

Ai­nas sap­nis par at­grie­šanos mā­jās atkārtoti ap­lie­ci­nāts vi­ņas darbos, gan dze­jā, gan pir­ma­jā prozas dar­bā „Toreiz Lu­bes, dzir­na­vās" (1979), kas nav ne romāns, ne autobiogrāfija. To vis­labāk raksturo pa­šas autores izvē­lē­tais apakš­virs­raksts - Sap­nis par īs­te­nī­bu.

Bet jau piec­des­mito un sešdesmito ga­du mi­jā, kad doma par atgriešanos tā lai­ka apstākļos dzim­te­nē trim­dā va­rē­ja būt ti­kai ilū­zi­ja, Ai­na Zem­de­ga pa­re­dzē­ja, ka un kā tas notiks. Dzej­olī „Pē­dē­jā at­grie­šanās”:

Zi­nā­ju -
atgriezīšos no me­ža pus­es ba­sām kājām,
ko ap­vi­ju­šas būs si­la pu­ķes un sū­na…
Pār­nāk­šu ar ber­zu lapām… 
vai­va­rā­jiem, pa­eg­ļu zariem, 
ru­dens krā­su slotām. 
Jā­slau­ka būs daudz is­ta­bu, 
jā­kvē­pi­na,
At­ve­riet dur­vis! 
Ma­nas rokas pil­nas.

Šī at­grie­ša­nās pa­tie­si notika, kad bi­ja pie­nā­cis laiks, deviņdes­mito ga­du sākumā. Sap­nis kļu­va par īs­te­nī­bu arī li­te­rā­ra­jā dar­bā „Toreiz Lu­bes dzir­na­vās”, kas ar sa­vu izcilo māk­slas val­odu saglabāja da­ļi­ņu no mū­su vēs­tu­res un kul­tū­ras, tā­pat kā Jaun­sud­ra­bi­ņa ,,Baltā grā­ma­ta” un Vir­zas ,,Straumēni”.

Pa­r īstenību at­kal kļu­va arī dzej­nie­ces māj­vie­ta - Lu­bes dzir­na­vas. Ve­cās, pussabrukušās
ēkas skais­ta­jā Rojas upes ie­lokā ti­ka atjaunotas, ūdens at­kal šalc plūstot pār­i dzir­na­vu dam­bim. Šīs ve­cās dzir­na­vas ir pa­li­ku­šas dzī­vas vien Ai­nas literārajos dar­bos.

Dzej­nie­ce ir īstenojusi sa­vu sap­ni par atgriešanos arī ci­tā­dā vei­dā. To norāda sen rak­stī­tās rin­das:

…aiziet uz ie­sā­ku­mu
un pa­likt šai vie­tā.

Šie vār­di gan ie­tver it kā ne­atbildētu jau­tā­ja­mu - kur ir šī vie­ta - dzim­te­nē vai tā­lu­mā, kur ir vi­ņas ģi­me­ne un kur pa­va­dī­ti mūža ga­di? Mums jāsaprot, ka šī bi­ja at­grie­ša­nās uz vi­su to, kas vi­ņai bi­jis tuvs un dārgs, kas bi­ja sa­gla­bāts vi­ņas at­mi­ņās un zem­apziņā. Ti­kai Ai­nas Zem­de­gas ti­cī­ba šo garīgo vēr­tī­bu esī­bai de­va vi­ņai spē­ku at­griez­ties iesā­kuma vie­tā - tad, kad bi­ja pie­nācis laiks.

Nāk drau­gi, nāk tu­vi­nie­ki at­va­dī­ties

Jau da­žas die­nas pirms pare­dzētās iz­va­dī­ša­nas laik­raksts „Tal­su vēs­tis” vel­tī­ja ve­se­lu lap­pusi novadniecei Ai­nai Zem­degai ar fotogrāfijām iz vi­ņas dzī­ves un rak­stu par at­grie­ša­nās motīvu vi­ņas darbos.

Stal­ta un gai­ša stāv se­nā Ār­lavas baz­nī­ca. To ie­tver rakstu­rīgā Lat­vi­jas lau­ku aina­va - mā­ju pu­du­ri, ap­strā­dā­ti lau­ki me­žu ielokā. Ār­la­vas drau­dze piemi­nēta hronikās jau sākot ar 1383. gados. Taga­dējā mū­ra ēka ar augsto zva­nu torni ir ne­pa­ras­ti lie­la, domāta 500 diev­lū­dzē­jiem, cel­ta 1793. gadā.

20. sep­tem­brī, sau­lai­nā ru­dens die­nā ap baz­nī­cu sāk la­sī­ties bē­rinieki, gan no vie­tē­jās ap­kār­tnes, Lu­bes pa­gas­ta, no Tal­siem un Dun­da­gas, kur darbojās dze­jas drau­gu pul­ciņš. Ai­nu Zemdegu te pa­zīst dau­dzi, no dze­jas cēlie­niem bibliotēkās un skolās un, protams, no vi­ņas grā­ma­tām.

Drīz pie­nāk Raks­tnie­ku savie­nības organizētais autobuss no Rī­gas. Ar to ierodas Ai­nas drau­gi, dzej­nie­ki un vi­ņas dar­bu cie­nītāji, arī vi­ņas audžu krust­meitas no V­anga­žiem un Si­gul­das. Iz­va­dī­ša­nai da­līb­nie­ku skai­tā dzej­nie­ki un li­te­rā­ti Knuts Skuje­nieks, Li­ja Brī­da­ka, Ri­ta Gā­le, As­trī­da Ivas­ka, Ilgonis Bērsons, Vies­turs Vec­grā­vis, An­da Ku­buliņa, žur­nā­la „Karogs” re­dak­ci­jas dar­bi­nie­ki.

Baz­nī­cā dūc ēr­ģe­les, to apgaismo gan sau­les stari caur augsta­jiem logiem, gan ne­skai­tā­mās sve­cī­tes milzī­gā senos laikos kaltā grez­nā kroņlukturī. Pie ie­ejas uz­stā­dīts plašs fotogrā­fi­ju klāsts, at­tēlojot Ai­nas dzī­vi no ag­rās bēr­nī­bas līdz mūs­die­nām.

Ri­ta Gā­le

Es te­vi jū­tu vēl
aiz lai­ka ūde­ņiem, 
Aiz mig­las pļa­vām,
pe­lē­kām un mai­gām, 
Kur soļiem ne­dzir­da­miem
tu vēl staigā.

Tik klu­sa nāc, 
tik klu­sa projām ej.
Tev pre­tī pasniedzos, 
tu vieg­li pie­skā­ries,
Bet roku ne­de­vi, 
stai­gāt ie­tu. 
Uz­ kā­du tālu, 
ne­zi­nā­mu vie­tu
Tu mig­las ce­ļā 
vie­na projām ej.

Dievkalpojumu va­da prā­vests Mārcis Zei­ferts - jauns, ener­ģisks ga­rīdz­nieks ar dziļu iz­prat­ni mū­su pa­audzes sarežģītajos dzī­ves ceļos. Ar Ai­nu viņš jau ti­cies vai­rākkārt pēdējo pār­is ga­du lai­kā da­žādos pa­sā­kumos, kas saistās ar kād­rei­zē­jā Ār­la­vas pa­gas­ta kul­tū­ras vēs­tu­ri. Viņš la­bi pa­zīst Ai­nas li­te­rāros dar­bus. Izvadīša­nas uz­ru­nu mā­cī­tājs ie­sāk ar Ai­nas atgriešanos dzim­ta­jās Lu­bes dzir­na­vās un vi­ņas dzejoļiem, par mal­ša­nu, mil­tiem, mai­zi, norādot uz mai­zes nozīmi - gan dienišķo mai­zi, gan šo jē­dzie­nu pār­nes­tā nozīmē kā ga­rī­gā mai­ze, kas ne­pie­cie­ša­ma piln­vēr­tī­gai šīs ze­mes dzī­vei un pēc tas.

Tad seko Pā­vi­la Va­sariņa pārdomas par Ai­nas dzī­vi un dze­ju, uzsverot cik sva­rī­ga vi­ņai bi­ja vi­ņas pla­šā ģi­me­ne, gan trim­dā, gan dzim­te­nē, un norādot uz viņas dar­bu dzi­ļāko nozīmi, kas it se­viš­ķi iz­pau­žas Ai­nas dzī­ves gud­rī­bas un ti­cī­bas pil­na­jā dze­jā!

Knuts Skujenieks, pazīstot visas Ai­nas grā­ma­tas, uz­tver tās kā vie­nu lie­lu pie­de­rī­bas un atgrieša­nās pa­ve­die­nu.

Li­ja Brī­da­ka pie­min šo piede­rības motīvu, kas ne­pa­zīst robežas. Ai­nai in­te­re­sē­ja viss, kas ­notiek dzim­te­nē - bet, protams, ka at­šķi­rī­bas tā­lu­mā dzīvojot, atkārtotā tik­ša­nās un šķir­ša­nās ra­dī­ja nerimstošu sā­pi, kas pa­rā­dās vi­ņas dze­jā.

Ri­ta Gā­le, dzej­nie­ce, kuru ar Ai­nu vieno­ja drau­dzī­ba no ģim­nāzijas ga­diem Jel­ga­vā, pie­min Ai­nas ie­svē­tī­ša­nas die­nu Ār­la­vas baz­nī­cā 1944. ga­dā un nola­sa iz­justu at­va­du dzejoli.

Il­gonis Bērsons, literatūrvēsturnieks, pie­min sa­vu pirmo ie­pa­zī­šanos ar Ai­nas grā­ma­tu par Lu­bes dzir­na­vām un sa­vu pirmo re­cen­zi­ju pār šo dar­bu.

Vies­turs Vecgrāvis, kurš jau dau­dzus ga­dus rū­pī­gi pē­tī­jis trim­das lat­vie­šu 1ite­rā­tu­ru, norā­da uz Ai­nas dze­ju kā dzi­ļas filozofijas iz­paus­mi un nolasa vai­rā­kus dar­bus no krā­ju­ma „Vie­na mū­ža nepie­tiek”.

Laik­rak­sta „Tal­su vēs­tis" re­dakcijas locek­lis Dai­nis Kār­kluvalks pie­min dau­dzās tik­ša­nās rei­zes un Ai­nas in­te­re­si par Tal­su rajo­na li­te­rā­tu de­vu­mu un vi­su, kas sais­tās ar dzimt nova­du. Viņš at­zīst, ka Lu­bes dzir­na­vas ir kļu­vu­šas ne ti­kai par at­jauno­tu ģi­me­nes mā­ju, bet par kul­tū­ras, ga­rī­gu­ma cen­tru. Vi­ņas prozas un dze­jas dar­bi ap­lie­ci­na ga­rīgo, em­ocio­nālo at­grie­šanos mā­jās.

Pē­dējos svei­cie­nus no Lu­bes pa­gas­ta node­va tā ve­cā­kais Emīls Tāl­bergs un bib­li­ote­kā­re Ani­ta Vīto­la, noliekot lie­lu, skais­tu vai­nagu ar Ai­nas dzejoļa tek­stu uz pla­ta­jām len­tām.

At­vad­vār­dus noslē­dza ilggadē­jais draugs Dr. Ag­nis Štifts ar Rūtas Sku­ji­ņas dzejo­li. Jā­pie­min, ka iz­va­dī­tā­ju vi­dū bi­ja arī Rū­tas Sku­ji­ņas mei­ta dzej­nie­ce La­li­ta Muiž­nie­ce un dzej­nie­ce Sar­ma Muiž­nie­ce.

Ur­nas iz­ne­ša­nu no baz­nī­cas līdz ne­tā­la­jai ģi­me­nes ka­pa vie­tai pa­va­dī­ja baz­nī­cas zva­na ska­ņas, ie­rak­ša­nu gan vijoles mū­zi­ka, gan ģi­me­nes locekļa An­dra Gai­līša sak­sofona solo. Pēc dievkalpojuma un izvadī­šanas kapos brau­cam uz Lu­bes dzir­na­vām, lai pa­va­dī­tu vai­rā­kas stun­das Ai­nas sa­kopta­jā un at­jaunotajā vi­dē - pla­ša­jā, par­kam līdz­īga­jā dār­zā un pirms pus­otra gad­sim­ta cel­ta­jā dzīvo­ja­mā mā­jā.

Jāpiemin Daiņa Kārkluvalka baznīcā teiktie vārdi: „Tā pārnākt mā­jās, godinot ve­cā­ku un vecve­cā­ku mū­žus, var ti­kai dziļi inte­li­ģents un ļoti mīlošs cil­vēks."

Tā nobei­dzās šī skais­tā un sau­lainā die­na, ne sē­ru, bet gai­šā un at­zi­nī­bas pil­nā noska­ņā un patei­cībā dzej­nie­cei par vi­ņas mums vi­siem at­stāt man­toju­mu.