Novembris
VIŅŠ TIESĀS ĻAUDIS, SPRIEDĪS PAR DAUDZĀM TAUTĀM, TAD TIE PĀRKALS SAVUS ZOBENUS ARKLOS UN SAVUS ŠĶĒPUS ECĒŠĀS - TAUTA PRET TAUTU VAIRS ZOBENU NECELS UN KAROT VAIRS NEMĀCĪSIES. Jes 2:4
Lai top gaisma

Pēdējā atgriešanās. Aina Zemdega 1924-2006

iesūtīts: 2007.01.06 02:45
Šī ga­da 4. ap­rī­lī sa­vu ze­mes dzī­vi bei­dza dzej­nie­ce un mūzikas skolotāja Ai­na Zem­de­ga. Vi­ņa vēlējās sa­vu pēdējo at­du­sas vie­tu at­rast ģi­me­nes kapos pie Ār­la­vas baz­nī­cas, ne­tā­lu no vi­ņas bēr­nī­bas un jau­nī­bas dzī­ves vie­tas - Lu­bes dzir­na­vām.

Pā­vils Va­sariņš, 
„Latvija Amerikā”, 2006. gada 7. oktobris
Daiņa Kārkluvalka foto

Šī ga­da 4. ap­rī­lī sa­vu ze­mes dzī­vi bei­dza dzej­nie­ce un mūzikas skolotāja Ai­na Zem­de­ga. Vi­ņa vēlējās sa­vu pēdējo at­du­sas vie­tu at­rast ģi­me­nes kapos pie Ār­la­vas baz­nī­cas, ne­tā­lu no vi­ņas bēr­nī­bas un jau­nī­bas dzī­ves vie­tas - Lu­bes dzir­na­vām.

Ai­nas sap­nis par at­grie­šanos mā­jās atkārtoti ap­lie­ci­nāts vi­ņas darbos, gan dze­jā, gan pir­ma­jā prozas dar­bā „Toreiz Lu­bes, dzir­na­vās" (1979), kas nav ne romāns, ne autobiogrāfija. To vis­labāk raksturo pa­šas autores izvē­lē­tais apakš­virs­raksts - Sap­nis par īs­te­nī­bu.

Bet jau piec­des­mito un sešdesmito ga­du mi­jā, kad doma par atgriešanos tā lai­ka apstākļos dzim­te­nē trim­dā va­rē­ja būt ti­kai ilū­zi­ja, Ai­na Zem­de­ga pa­re­dzē­ja, ka un kā tas notiks. Dzej­olī „Pē­dē­jā at­grie­šanās”:

Zi­nā­ju -
atgriezīšos no me­ža pus­es ba­sām kājām,
ko ap­vi­ju­šas būs si­la pu­ķes un sū­na…
Pār­nāk­šu ar ber­zu lapām… 
vai­va­rā­jiem, pa­eg­ļu zariem, 
ru­dens krā­su slotām. 
Jā­slau­ka būs daudz is­ta­bu, 
jā­kvē­pi­na,
At­ve­riet dur­vis! 
Ma­nas rokas pil­nas.

Šī at­grie­ša­nās pa­tie­si notika, kad bi­ja pie­nā­cis laiks, deviņdes­mito ga­du sākumā. Sap­nis kļu­va par īs­te­nī­bu arī li­te­rā­ra­jā dar­bā „Toreiz Lu­bes dzir­na­vās”, kas ar sa­vu izcilo māk­slas val­odu saglabāja da­ļi­ņu no mū­su vēs­tu­res un kul­tū­ras, tā­pat kā Jaun­sud­ra­bi­ņa ,,Baltā grā­ma­ta” un Vir­zas ,,Straumēni”.

Pa­r īstenību at­kal kļu­va arī dzej­nie­ces māj­vie­ta - Lu­bes dzir­na­vas. Ve­cās, pussabrukušās
ēkas skais­ta­jā Rojas upes ie­lokā ti­ka atjaunotas, ūdens at­kal šalc plūstot pār­i dzir­na­vu dam­bim. Šīs ve­cās dzir­na­vas ir pa­li­ku­šas dzī­vas vien Ai­nas literārajos dar­bos.

Dzej­nie­ce ir īstenojusi sa­vu sap­ni par atgriešanos arī ci­tā­dā vei­dā. To norāda sen rak­stī­tās rin­das:

…aiziet uz ie­sā­ku­mu
un pa­likt šai vie­tā.

Šie vār­di gan ie­tver it kā ne­atbildētu jau­tā­ja­mu - kur ir šī vie­ta - dzim­te­nē vai tā­lu­mā, kur ir vi­ņas ģi­me­ne un kur pa­va­dī­ti mūža ga­di? Mums jāsaprot, ka šī bi­ja at­grie­ša­nās uz vi­su to, kas vi­ņai bi­jis tuvs un dārgs, kas bi­ja sa­gla­bāts vi­ņas at­mi­ņās un zem­apziņā. Ti­kai Ai­nas Zem­de­gas ti­cī­ba šo garīgo vēr­tī­bu esī­bai de­va vi­ņai spē­ku at­griez­ties iesā­kuma vie­tā - tad, kad bi­ja pie­nācis laiks.

Nāk drau­gi, nāk tu­vi­nie­ki at­va­dī­ties

Jau da­žas die­nas pirms pare­dzētās iz­va­dī­ša­nas laik­raksts „Tal­su vēs­tis” vel­tī­ja ve­se­lu lap­pusi novadniecei Ai­nai Zem­degai ar fotogrāfijām iz vi­ņas dzī­ves un rak­stu par at­grie­ša­nās motīvu vi­ņas darbos.

Stal­ta un gai­ša stāv se­nā Ār­lavas baz­nī­ca. To ie­tver rakstu­rīgā Lat­vi­jas lau­ku aina­va - mā­ju pu­du­ri, ap­strā­dā­ti lau­ki me­žu ielokā. Ār­la­vas drau­dze piemi­nēta hronikās jau sākot ar 1383. gados. Taga­dējā mū­ra ēka ar augsto zva­nu torni ir ne­pa­ras­ti lie­la, domāta 500 diev­lū­dzē­jiem, cel­ta 1793. gadā.

20. sep­tem­brī, sau­lai­nā ru­dens die­nā ap baz­nī­cu sāk la­sī­ties bē­rinieki, gan no vie­tē­jās ap­kār­tnes, Lu­bes pa­gas­ta, no Tal­siem un Dun­da­gas, kur darbojās dze­jas drau­gu pul­ciņš. Ai­nu Zemdegu te pa­zīst dau­dzi, no dze­jas cēlie­niem bibliotēkās un skolās un, protams, no vi­ņas grā­ma­tām.

Drīz pie­nāk Raks­tnie­ku savie­nības organizētais autobuss no Rī­gas. Ar to ierodas Ai­nas drau­gi, dzej­nie­ki un vi­ņas dar­bu cie­nītāji, arī vi­ņas audžu krust­meitas no V­anga­žiem un Si­gul­das. Iz­va­dī­ša­nai da­līb­nie­ku skai­tā dzej­nie­ki un li­te­rā­ti Knuts Skuje­nieks, Li­ja Brī­da­ka, Ri­ta Gā­le, As­trī­da Ivas­ka, Ilgonis Bērsons, Vies­turs Vec­grā­vis, An­da Ku­buliņa, žur­nā­la „Karogs” re­dak­ci­jas dar­bi­nie­ki.

Baz­nī­cā dūc ēr­ģe­les, to apgaismo gan sau­les stari caur augsta­jiem logiem, gan ne­skai­tā­mās sve­cī­tes milzī­gā senos laikos kaltā grez­nā kroņlukturī. Pie ie­ejas uz­stā­dīts plašs fotogrā­fi­ju klāsts, at­tēlojot Ai­nas dzī­vi no ag­rās bēr­nī­bas līdz mūs­die­nām.

Ri­ta Gā­le

Es te­vi jū­tu vēl
aiz lai­ka ūde­ņiem, 
Aiz mig­las pļa­vām,
pe­lē­kām un mai­gām, 
Kur soļiem ne­dzir­da­miem
tu vēl staigā.

Tik klu­sa nāc, 
tik klu­sa projām ej.
Tev pre­tī pasniedzos, 
tu vieg­li pie­skā­ries,
Bet roku ne­de­vi, 
stai­gāt ie­tu. 
Uz­ kā­du tālu, 
ne­zi­nā­mu vie­tu
Tu mig­las ce­ļā 
vie­na projām ej.

Dievkalpojumu va­da prā­vests Mārcis Zei­ferts - jauns, ener­ģisks ga­rīdz­nieks ar dziļu iz­prat­ni mū­su pa­audzes sarežģītajos dzī­ves ceļos. Ar Ai­nu viņš jau ti­cies vai­rākkārt pēdējo pār­is ga­du lai­kā da­žādos pa­sā­kumos, kas saistās ar kād­rei­zē­jā Ār­la­vas pa­gas­ta kul­tū­ras vēs­tu­ri. Viņš la­bi pa­zīst Ai­nas li­te­rāros dar­bus. Izvadīša­nas uz­ru­nu mā­cī­tājs ie­sāk ar Ai­nas atgriešanos dzim­ta­jās Lu­bes dzir­na­vās un vi­ņas dzejoļiem, par mal­ša­nu, mil­tiem, mai­zi, norādot uz mai­zes nozīmi - gan dienišķo mai­zi, gan šo jē­dzie­nu pār­nes­tā nozīmē kā ga­rī­gā mai­ze, kas ne­pie­cie­ša­ma piln­vēr­tī­gai šīs ze­mes dzī­vei un pēc tas.

Tad seko Pā­vi­la Va­sariņa pārdomas par Ai­nas dzī­vi un dze­ju, uzsverot cik sva­rī­ga vi­ņai bi­ja vi­ņas pla­šā ģi­me­ne, gan trim­dā, gan dzim­te­nē, un norādot uz viņas dar­bu dzi­ļāko nozīmi, kas it se­viš­ķi iz­pau­žas Ai­nas dzī­ves gud­rī­bas un ti­cī­bas pil­na­jā dze­jā!

Knuts Skujenieks, pazīstot visas Ai­nas grā­ma­tas, uz­tver tās kā vie­nu lie­lu pie­de­rī­bas un atgrieša­nās pa­ve­die­nu.

Li­ja Brī­da­ka pie­min šo piede­rības motīvu, kas ne­pa­zīst robežas. Ai­nai in­te­re­sē­ja viss, kas ­notiek dzim­te­nē - bet, protams, ka at­šķi­rī­bas tā­lu­mā dzīvojot, atkārtotā tik­ša­nās un šķir­ša­nās ra­dī­ja nerimstošu sā­pi, kas pa­rā­dās vi­ņas dze­jā.

Ri­ta Gā­le, dzej­nie­ce, kuru ar Ai­nu vieno­ja drau­dzī­ba no ģim­nāzijas ga­diem Jel­ga­vā, pie­min Ai­nas ie­svē­tī­ša­nas die­nu Ār­la­vas baz­nī­cā 1944. ga­dā un nola­sa iz­justu at­va­du dzejoli.

Il­gonis Bērsons, literatūrvēsturnieks, pie­min sa­vu pirmo ie­pa­zī­šanos ar Ai­nas grā­ma­tu par Lu­bes dzir­na­vām un sa­vu pirmo re­cen­zi­ju pār šo dar­bu.

Vies­turs Vecgrāvis, kurš jau dau­dzus ga­dus rū­pī­gi pē­tī­jis trim­das lat­vie­šu 1ite­rā­tu­ru, norā­da uz Ai­nas dze­ju kā dzi­ļas filozofijas iz­paus­mi un nolasa vai­rā­kus dar­bus no krā­ju­ma „Vie­na mū­ža nepie­tiek”.

Laik­rak­sta „Tal­su vēs­tis" re­dakcijas locek­lis Dai­nis Kār­kluvalks pie­min dau­dzās tik­ša­nās rei­zes un Ai­nas in­te­re­si par Tal­su rajo­na li­te­rā­tu de­vu­mu un vi­su, kas sais­tās ar dzimt nova­du. Viņš at­zīst, ka Lu­bes dzir­na­vas ir kļu­vu­šas ne ti­kai par at­jauno­tu ģi­me­nes mā­ju, bet par kul­tū­ras, ga­rī­gu­ma cen­tru. Vi­ņas prozas un dze­jas dar­bi ap­lie­ci­na ga­rīgo, em­ocio­nālo at­grie­šanos mā­jās.

Pē­dējos svei­cie­nus no Lu­bes pa­gas­ta node­va tā ve­cā­kais Emīls Tāl­bergs un bib­li­ote­kā­re Ani­ta Vīto­la, noliekot lie­lu, skais­tu vai­nagu ar Ai­nas dzejoļa tek­stu uz pla­ta­jām len­tām.

At­vad­vār­dus noslē­dza ilggadē­jais draugs Dr. Ag­nis Štifts ar Rūtas Sku­ji­ņas dzejo­li. Jā­pie­min, ka iz­va­dī­tā­ju vi­dū bi­ja arī Rū­tas Sku­ji­ņas mei­ta dzej­nie­ce La­li­ta Muiž­nie­ce un dzej­nie­ce Sar­ma Muiž­nie­ce.

Ur­nas iz­ne­ša­nu no baz­nī­cas līdz ne­tā­la­jai ģi­me­nes ka­pa vie­tai pa­va­dī­ja baz­nī­cas zva­na ska­ņas, ie­rak­ša­nu gan vijoles mū­zi­ka, gan ģi­me­nes locekļa An­dra Gai­līša sak­sofona solo. Pēc dievkalpojuma un izvadī­šanas kapos brau­cam uz Lu­bes dzir­na­vām, lai pa­va­dī­tu vai­rā­kas stun­das Ai­nas sa­kopta­jā un at­jaunotajā vi­dē - pla­ša­jā, par­kam līdz­īga­jā dār­zā un pirms pus­otra gad­sim­ta cel­ta­jā dzīvo­ja­mā mā­jā.



Jāpiemin Daiņa Kārkluvalka baznīcā teiktie vārdi: „Tā pārnākt mā­jās, godinot ve­cā­ku un vecve­cā­ku mū­žus, var ti­kai dziļi inte­li­ģents un ļoti mīlošs cil­vēks."

Tā nobei­dzās šī skais­tā un sau­lainā die­na, ne sē­ru, bet gai­šā un at­zi­nī­bas pil­nā noska­ņā un patei­cībā dzej­nie­cei par vi­ņas mums vi­siem at­stāt man­toju­mu.

« atpakaļ

Mazais svētbrīdis

Mūžības svētdiena

Lai jūsu gurni ir apjozti un jūsu lāpas degošas! Lk 12:35

Jes 65:17–19, 23–25; Kol 1:9–14; Mt 25:1–13
Ps 34:1–10, 23; Atkl 7:9–17; 1Jņ 3:1–3; Mt 5:1–12

Krāsa: balta

AIZLŪGUMI.
Kaldabruņas draudze Dd/SE, dekāns Andis Lenšs
Apvienotā Londonas latviešu un Miera draudze (Lielbritānija), aprūpē prāvests emeritus Dr. Andris Abakuks
Starptautiskā Luterāņu padome

Jo, kā līst lietus un sniegs krīt no debesīm un turp vairs neatgriežas, bet gan veldzē zemi, uzplaucē to un diedzē, dod sēklu sējējam un maizi ēdējam, tā būs ar Manu vārdu, kas iziet no Manas mutes. Jes 55:10

Bet kas sēts labā zemē – ir tie, kas vārdu dzird un glabā to krietnā un labā sirdī un augļus nes pacietībā. Lk 8:15

Zah 9:9–16
1Pēt 3:13–22
Mt 21:1–13

Pierakstīties jaunumiem

Lūdzu pierakstieties jaunumiem, ja vēlaties e-pastā regulāri saņemt draudzes aktualitātes

INFORMĀCIJAS LAPIŅA

Ārlavas ev.lut. draudze © 2020. Visas tiesības paturētas. Dizains: Provincentrs; Programmatūra: GlobalPRO »