Ārlavnieki atskatījās pagasta vēsturē

Sestdien Ārlavas baznīcā notika īpašs dievkalpojums, kurā uz Ārlavas pagasta vēsturi varēja atskatīties muzikālos priekšnesumos un liecībās par cilvēkiem, kas savulaik daudz paveikuši pagasta labā. Baznīcā arī atklāja piemiņas plāksni pirmajiem pagasta kultūras un izglītības darbiniekiem.

Elīna Mierkalne, „Talsu Vēstis” 2006. gada 25. maijā
Fotogrāfs Dainis Kārkluvalks

Sestdien Ārlavas baznīcā notika īpašs dievkalpojums, kurā uz Ārlavas pagasta vēsturi varēja atskatīties muzikālos priekšnesumos un liecībās par cilvēkiem, kas savulaik daudz paveikuši pagasta labā. Baznīcā arī atklāja piemiņas plāksni pirmajiem pagasta kultūras un izglītības darbiniekiem.

Klātesošie dievkalpojumā bija ai­cināti dziedāt korāļus, kas ņemti no Ārlavas baznīcas mācītāja F. G. Mačevska 1806. gadā sastādītās „Jau­nās un pilnīgās dziesmu grāmatas”. Ventspils mūzikas vidusskolas kora grupa diriģentes Anitras Niedras va­dībā dziedāja mācītāja dēla K. F. Mačevska sacerētās kora dziesmas, bet Ventspils mūzikas vidusskolas pedagogu „Svētdienas kvartets” iz­pildīja skaņdarbu, ko L. van Bētho­vens dāvinājis Ārlavas baznīcas ēr­ģelnieka brālim, Talsu baznīcas mā­cītājam Kārlim Amendam.

Kandavas iecirkņa prāvests, Ārla­vas baznīcas mācītājs Mārcis Zeiferts nolasīja sprediķi no mācītāja F. G. Mačevska 1793. gadā izdotās „Jaunās Sprediķu grāmatas”. Varēja vien pabrīnīties, cik aktuāls vēl aiz­vien ir novecojušā valodā rakstītais teksts. Sprediķis vēstīja par to, kā dzīvot tik nepastāvīgā pasaulē, ne­zaudējot mieru. Pēc bēdām un grū­tībām aizvien nāk prieks un laime, un pēc tam atkal bēdas. Bet nevajag ļoti noskumt, jo „pēc slimības drīz atkal veselība „iešķinķo” un atraitne mēdz atkal dabūt labu vīru, un galu galā cilvēks saka: „Tas ir labāki gā­jis, kā biju domājis. Ja ne tā, es ir tas cilvēks nebūtu.” Kāpēc Dievs tā liek labajam un bēdīgajam mīties? Jo grib cilvēkus pasargāt no pārgalvības. Tieši pārgalvības dēļ dažs jau­nībā kļūst klibs, akls un citādi neve­sels. „Labāki vajag dzīvot ar pateicī­bu labās dienās, zinot, ka pēc saules var nākt bēdu lietus. Tad grūtās die­nas pārlieku neskumdinās. Lai paze­mīgi, lēnīgi un taisnīgi dzīvojam, un grūtās dienās atceramies, ka pēc lietus var atkal saule spīdēt. Laimē un nelaimē Dievam pa prātam jāturas, tad mums būs tāds miers, ko neviens nevarēs atņemt,” cauri gad­simtiem sanākušo draudzi uzrunāja mācītājs Mačevskis.

Pasākuma organizatore, Ārlavas luterāņu draudzes ērģelniece Lia Štrodaha savā stāstījumā klātesošos iepazīstināja ar izcilākajiem kultūras un izglītības darbiniekiem Ārlavas pagastā — iepriekšminēto mācītāju Fridrihu Gustavu Mačevski, mācītā­ju Kārli Fridrihu Hūgenbergeru, skolotāju Fridrihu Šteinfeldu, skolotāju Johanu Meijeru un skolotāju un ērģelnieku Frici Ansabergu. Turpat, baznīcā, tika atklāta īpaša plāksne šo vīru piemiņai, jo viņi, kā Mārcis Zeiferts, citējot Mateja evaņģēlijā rakstīto, sacīja, „savu zināšanu degošās sveces nav slēpuši zem pūra, bet ar tām izgaismojuši daudzu cilvēku dzīves”.

Nemīlīgo laika apstākļu dēļ biju­šie un esošie Tiņģeres, Pobužu, Ambraku, Cuncu, Sasmakas, Rojas, Pū­ņu, Silu, īves, Dumciema, Popraga, Limbužu, Ameles, Apšu ciema, Ģriķlībes, Lībes, Lubes, Lubezeres, Ošciema, Popervāles, Nogales un Sarkastes ārlavnieki un viņu pēcteči pēc dievkalpojuma nepulcējās pie ugunskura mācītājmuižas dārzā, bet dalījās atmiņās turpat baznīcas sakristejā.