Ārlavas pagasta garīgā aka — baznīca — nosvinējusi skaistus svētkus
Pirms dievkalpojuma svētku dalībnieki pulcējās baznīcas durvju priekšā, simboliski velkot paralēles ar laiku, kad dievnamu durvis daudzviet bija slēgtas uz ilgiem gadiem. Ārlavas draudzes ļaudīm gan nācās paciesties bez sava nama apmeklēšanas vien dažus mēnešus, tomēr draudzes mācītājs, Kandavas iecirkņa prāvests Mārcis Zeiferts atzina, ka, gana ilgi šai vietā nepiedzīvojot dievkalpojumu, esot liela izsalkuma sajūta.
«Gribētu katru baznīcu salīdzināt ar aku. Iedomājieties — mēs ejam cauri tuksnesim, esam izsalkuši, izslāpuši un īsti nezinām, kur būs oāze un aka, no kuras padzerties. Kam pietiek ticība un apņēmība, tie turpina meklēt. Daži varbūt pagurst un netiek līdz akai, bet tie, kuri tiek, atrod jaunu spēku un var dzīvot tālāk. Šādu aku mūsu Latvijā ir ļoti daudz. Ar katru saistās savs stāsts, un savs stāsts ir arī par Ārlavas aku un tiem ļaudīm, kuri ir nākuši šeit smelt un atspirdzināties. Aicinu šodien apņemties būt šo aku sargiem — cilvēkiem, kuri sargātu, lai šīs akas nepiebirst ar akmeņiem, dubļiem, bet lai tajās būtu skaidrs ūdens, kas cilvēkus spirdzinātu. Pateiksimies par to, ka Dievs dod mums šīs akas kā cerības zīmes dzīves tuksnesī,» rosināja M. Zeiferts.
Pelītes artava ir nozīmīga
Svētku dievkalpojumu viņš vadīja kopā ar Talsu luterāņu draudzes mācītāju Andi Ķīviču, kurš arī sacīja sprediķi. Ražas svētku kontekstā viņš mudināja pienest pateicību Tam, kurš svēta cilvēku roku darbu, ļaujot no kaut kā maza izaugt kaut kam lielam. «Un mēs jau neaprobežojamies tikai ar mazdārziņiem. Tad, kad no mazas domas, kura rodas dažu cilvēku prātos, pēc kāda laika ir īstenojušās pārdrošas idejas un ir paveikts milzīgs darbs, tas nav bez Dieva ziņas. Domāju, ka arī šī baznīcas ēka ir tam apliecinājums,» mācītājs salīdzināja.
Runājot par to, cik svarīga ir mūsu pašu līdzdalība Dieva darbā, A. Ķīvičs atzina: «Mani vienmēr fascinējušas krievu tautas pasakas par brīnuma gaidīšanu, guļot uz krāsns. Vai nu laimēsies un copē tiks noķerta zivs, kas izpildīs visas cilvēka vēlēšanās, vai vēl kāds laimīgs gadījums nodrošinās pārtikšanu visai dzīvei tā, ka nevajadzēs darīt neko citu, kā vien gulēt siltumā. Bet Dievs mūs ir aicinājis būt par Viņa darba biedriem, un ne jau tikai garīgajā sfērā. Ražas svētki runā par cilvēku atbildību. Dievs no savas puses ir apsolījis svētīt mūsu roku darbu, bet — vai mēs maz līdz tam tiekam? Vai arī esam tik garīgas būtnes, ka viss ko savā dzīvē darām, ir — lūdzam Dievu? Tavai lūgšanai ir jābūt pirmajai, bet pēc tās celies atkal kājās no sava lūgšanu sola, ņem mobilo telefonu, ņem pildspalvu un plānotāju, ņem datoru, ņem skrūvpistoli vai kāp traktorā un ieliec sevi visu tajā, ko tu dari! Negaidi laimīgu gadījumu, kas nāks kā zibens spēriens no skaidrām debesīm un pārvērtīs tavu dzīvi, tev pašam nekustinot pat pirkstiņu! Kristus nesolīja saviem mācekļiem bezrūpīgas dienas, kurās netrūktu nekā. Viņiem vajadzēja dzīvot pēc principa, strādnieks ir savas algas cienīgs,» atgādināja mācītājs.
Viņš atsvaidzināja atmiņā arī labi zināmo pasaku par milzīgo rāceni, kurš izaug kāda vecīša dārzā. Kad to nevar izraut vecītis pats, viņš sauc palīgā vecenīti; kad rācenis joprojām nekust no vietas, palīgā nāk mazmeitiņa, sunītis un kaķītis, līdz beidzot, vien ierodoties vismazākajam palīgam — pelītei —, rāceni izdodas izraut no zemes. «Šajā dievnamā redzam, ka neviens mazākais darbiņš nav bijis par nenozīmīgu, jo bez visu iesaistes darbs nebūtu paveikts tik labi. Pelītes artava rāceņa dabūšanā ārā no zemes ir pietiekami liela. Pat, ja kāds nācis tikai grābt lapas, Dieva darbs ir noticis, un apkārtne ir saposta, paspilgtinot baznīcā paveikto. Novēlu, lai jūs, draudze, arī turpināt darboties kā komanda, novērtējot Dieva darbu, ieliekot visu sevi darbā un turpinot investēt, lai svētītu arī citus,» vēlēja A. Ķīvičs.
Lugu izdevies uzvest
«Man, protams, ir savs viedoklis par pelēm šeit, baznīcā, bet, klausoties Anda sprediķi, padomāju — ja peles nebūtu zem māla ķieģeļiem ejas taisījušas, iespējams, mēs nemaz netiktu pie tiem remontiem!» smējās M. Zeiferts. Tomēr arī viņš ieteica nekad neteikt: «Ko tad es…?», jo katra cilvēka roku darbam patiesi bijusi liela nozīme.
Atjaunošana dievnamā notika projektā «Ārlavas evaņģēliski luteriskās baznīcas atjaunošana un modernizācija» ar Eiropas Savienības Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai atklātajā projektu iesniegumu konkursā Latvijas Lauku attīstības programmas 2014.—2020. gadam gūto finansiālo atbalstu «Talsu rajona partnerības» administrētajā «Leader» programmā. «Katrs solis pretim kaut kā atjaunošanai vieš cerību, ka mēs kā vietējā sabiedrība sajūtam vilkmi, kas liek mums doties tajā ceļā, kurā Dievs mūs aicina. Šis projekts, es ceru, ir bijis kā stūrakmens šajā ceļā,» sprieda M. Zeiferts.
Projekta rakstītāja Ieva Zeiferte visā baznīcas atjaunotnes projektā arī sevi pielīdzināja pelītei (viņas darbā gan droši vien vairāk iesaistīta bija datorpele), vienlaikus — scenāristam, libreta veidotājam, kas rada pasauli, kura vēl neeksistē, ļaujoties to vietējo cilvēku labajam spiedienam, apliecinot, ka viņi kaut ko grib un viņiem kaut ko vajag. Draudze pateicās tiem ļoti daudzajiem cilvēkiem, kuri ļāva iecerēm īstenoties, kļūstot par aktieriem, režisoriem, inscenētājiem un citu darbu veicējiem šajā skaistajā lugā.
Dievkalpojumā un pēc tā svētku reizē uzstājās mūziķu trio no Rīgas — Ansis, Inese un Klinta Kluči, Talsu luterāņu draudzes koris «Coram Deo» un Valdemārpils mūzikas skolas audzēknes un pedagoģes. Savukārt uz baznīcas sienas ikviens varēja vērot filmas «Ārlavas stāsti simtgadei» pirmizrādi.
Elīna Lāce, „Talsu Vēstis”, 2020. gada 20. oktobrī, Daiņa Kārkluvalka foto.
